Latvijas Zinātnes padomes vienošanās Nr. 06.1958
Lai precizētu faktorus, kas nosaka medījamo dzīvnieku skaita izmaiņas, turpināts iegūt materiāls par briežu dzimtas pārnadžu un to galvenās barības bāzes – kokaugu atjaunošanās spējas mijiedarbību. 2008. gada aprīlī un maijā reģistrēts saimnieciski nozīmīgo skujkoku sugu ziemā notikušais apkodumu līmenis trīs platībās atšķirīgos valsts rajonos: Kuldīgas mežniecībā 22 vietās, Ķemeru nacionālajā parkā – 10, un Kaslsnavas Mežu pētīšanas stacijā – 9. Lielākais jauno priedīšu savvaļas pārnadžu nodarītais apkodums joprojām konstatēts Ķemeros – vidēji 5,3% kociņu. Kuldīgā svaigi bojāts vidēji 1,9% priedīšu, bet Kalsnavā – tikai 1,3%. Eglītes visvairāk bojātas Kalsnavas MPS – 9,1%, Ķemeros un Kuldīgā bojātas egļu kultūras tikai 0,6% apjomā. Salīdzinājumā ar 2007. gadu saimnieciski nozīmīgo koku sugu bojājumi pētījumam izraudzītajās platībās nav būtiski palielinājušies.
Augustā un septembrī reģistrēti lapu koku apkodumi tajās pašās platībās, kā arī papildus Krustkalnu un Teiču dabas rezervātos, kur meža saimnieciska izmantošana un atjaunošana ar skuju kokiem veikta netiek: 26 vietās Kuldīgas mežniecībā, 19 vietās Ķemeru nacionālajā parkā, 14 vietās Kalsnavas MPS, 17 vietās Teiču un 11 – vietās Krustkalnu dabas rezervātā. Kuldīgas mežniecībā vasaras bojājumi konstatēti 43,6% kociņu (nebūtiski vairāk kā 2007. gadā, χ² tests, p < 0,001). Ķemeru nacionālajā parkā bojāti 29,8% jauno lapu koku (nebūtiski mazāk kā 2007. gadā). Teiču un Krustkalnu dabas rezervātos attiecīgi 26,5% un 28,0% – palielinājums arī nav būtisks. Kopumā briežu dzimtas pārnadžu nodarīto vasaras apkodumu slodze pieaug lēnāk nekā pirms gada, kas liecina, ka relatīvais dzīvnieku blīvums (attiecībā pret vides ietilpību, ko nosaka dabīgā barības bāze) pieaudzis gausāk. To iespējams izskaidrot gan ar dzīvnieku absolūtā blīvuma pieauguma mazināšanos, gan arī ar dabiski aizaugošu platību palielināšanos.
Lapu koku un krūmu apkoduma monitorings teritorijās, kuru noganīšanai izmanto lielos pussavvaļā turētos zālēdājus (zirgus, sumbrus un govis) 2008. gadā nav turpināts sakarā ar plānotā finansējuma samazinājumu.
Vilku un lūšu barošanās pētīta saistībā ar plēsēju populāciju dzimuma un vecuma struktūru. Nejauši nomedīto vilku izpēte liecina, ka populācijā ir pieaudzis kucēnu, bet samazinājies 1–2 gadus vecu dzīvnieku īpatsvars. Noskaidrots, ka par gadu jaunāku un pieaugušu vilku kuņģi satur būtiski vairāk barības nekā 1–2 gadus vecu vilku kuņģi. Visdrīzāk šī atšķirība ir saistīta ar dzīvnieku sociālo rangu barā. Iegūtie rezultāti apstiprina jau pētījuma iepriekšējā posmā izvirzīto hipotēzi, ka intensīvas vilku medības, vienlaikus saglabājoties stabilam vilku skaitam, nemazina, bet, iespējams, pat palielina barībā patērēto pārnadžu skaitu. Ar šo konstatējumu var nākties rēķināties turpmākajā plēsēju aizsardzības politikā, īpaši, kad pārnadžu skaits atkal samazināsies.
Turpināti un apkopoti plēsēju parazītu faunas pētījumi. Latvijas kaķu un suņu dzimtas savvaļas sugās konstatēta 31 endoparazītu suga, kas pieder pie sekojošajiem sistemātiskajiem taksoniem: Trematoda – 5 sugas, Cestoda – 12 un Nematoda – 13. Lūšos konstatētas 12 parazītu sugas, vilkos – 18, lapsās – 21 un jenotsuņos – 14. Plēsēju helmintofauna galvenokārt ir pārstāvēta ar parazītu sugām, kas iegūtas trofiskajā ceļā, izņemot Ancylostomatidae, Molineidae, Strongyloidea un Ascarididea dzimtas nematodes. Pirmo reizi lūšos ir konstatēti Crenosoma ģints parazīti. Trichinella ģints parazīti ir sastopami kaķu un suņu dzimtas savvaļas sugās visā Latvijas teritorijā. Plēsējos ir konstatēta T. britovi suga, ar augstāko ekstensitāti vilku populācijā. Latvijā savvaļā suņu dzimtas dzīvniekos ir konstatētas divas Echinococcus sugas – E. multilocularis un E. granulosus. Latvijā savvaļā pirmo reizi tie konstatēti vilkos. Helmintofaunā saistībā ar dzīvnieka vecumu un dzimumu ir konstatēta tikai dažām parazītu sugām – Taenia pisiformis intensitāte ir izteiktāka pieaugušajos lūšos (p < 0,05). Trichinella sp. ekstensitāte ir izteiktāka pieaugušajos lūšos (p < 0,01). Toxocara cati intensitāte un ekstensitāte ir izteiktāka lūšu tēviņos (p < 0,01). Taenia multiceps ekstensitāte ir izteiktāka pieaugušajos vilkos (p < 0,05). Visām Latvijas plēsējos konstatētajām parazītu sugām ir epizootiska nozīme, no tām desmit un potenciāli sešām – epidemioloģiska nozīme, jo īpaši Echinococcus un Trichinella ģints sugām. Septiņos Latvijas rajonos – Talsos, Alūksnē, Madonā, Rīgā, Ventspilī, Cēsīs un Aizkrauklē – konstatēta lielākā parazītu sugu daudzveidība un parazītu intensitāte.