Vadītājs: Tālis Gaitnieks
Sākuma datums: 03.01.2005.
Beigu datums: 31.12.2008.

Latvijas Zinātnes padomes vienošanās Nr. 05.1614

Pētījumā tika novērtēta sīksakņu mikorizācija un morfoloģiskie rādītāji parauglaukumos, kas raksturoja labi vai slikti augošas egļu audzes. Secināts, ka mikorizu tipu daudzveidība stipri variēja atkarībā no parauglaukumiem, kas raksturoja atšķirīgus augšanas apstākļus – labi augošās egļu audzēs konstatēti 4–7 mikorizu tipi; savukārt slikti augošās audzēs – konstatēti 3–5 mikorizu tipi. Vidēji sakņu paraugos bija 50–100 dzīvas īssaknītes, un galvenokārt pārstāvēta III sakņu vitalitātes klase. Būtiski vairāk (p < 0,05) melnās uzbiezinātās mikorizas (Piceirhiza nigra) un gaišās mikorizas ar gaišu gludu mantiju bija sastopamas labi augošās egļu audzēs attiecīgi 56 ± 5% un 37  5%, salīdzinot ar slikti augošajām audzēm – attiecīgi 37 ± 5% un 4 ± 2%. Savukārt tumšo mikorizu tips ar plānu sēņu mantiju būtiski vairāk (p < 0,05) bija sastopams slikti augošajās audzēs, salīdzinot ar labi augošām audzēm, attiecīgi 64 ± 5% un 28 ± 4%. Amphinema byssoides un balto mikorizu tipi bija sastopami kā labi, tā slikti augošajās audzēs un to sastopamība būtiski neatšķīrās. Labi augošajās audzēs mikorizām biežāk (p < 0,05) tika konstatēts ārējais micēlijs, kas ir nozīmīgs ūdens un barības vielu uzņemšanā, jo būtiski palielina sakņu uzsūkšanas virsmu. Labi augošajās audzēs 68 ± 5% sakņu paraugos konstatēts ārējais micēlijs, savukārt slikti augošajās audzēs – 38 ± 5% paraugu.
Sīksakņu masa labi augošajās audzēs augsnes virsējajā slānī bija lielāka (p < 0,05) nekā slikti augošajās audzēs. Vidējā sakņu sausā masa bija attiecīgi 0,34 ± 0,02 g labi augošajās un 0,17 ± 0,01 g slikti augošajās audzēs. Šī tendence saistāma ar labāk attīstītu un blīvāku sakņu zarojumu.
Sakņu morfoloģisko parametru garuma, laukuma, tilpuma, diametra un sakņu galiņu skaita vidējie rādītāji labi un slikti augošajās audzēs arī uzrāda būtiskas atšķirības (p < 0,05). Tā, piemēram, sakņu garums un tilpums labi augošajās egļu audzēs bija attiecīgi 313,4 ± 22,4 cm un 0,61 ± 0,05 cm³, savukārt slikti augošajās audzēs – 202,2 ± 13,6 cm un 0,43 ± 0,03 cm³. Arī sakņu galiņu skaits apsekotajos objektos būtiski atšķīrās, attiecīgi 2104 ± 197 gab. labi augošās un 1286 ± 97 gab. slikti augošās audzēs.
Parauglaukumos atkārtoti tika novērtēta mikorizas sēņu augļķermeņu sastopamība. Pavisam tika konstatētas 28 mikorizas sēņu sugas. Visbiežāk bija sastopamas pienaines (Lactarius) un bērzlapes (Russula). Audzēs bieži konstatētas arī bārkstmales (Hebeloma), mušmires (Amanita) un žultsbekas (Tylopilus).
Labi augošās egļu audzēs konstatētas 26 mikorizas sēņu sugas no Amanita, Boletus, Cortinarius, Gomphidius, Hebeloma, Hygrophorus, Lactarius, Leccinum, Paxillus, Russula, Suillus, Tricholoma, Entoloma, Tylopilus ģintīm. Visbiežāk sastopamās mikorizas sēņu sugas šajos parauglaukumos bija cūcenes (Lactarius necator), purva pienaines (Lactarius theiogalus), egļu rudmieses (Lactarius deterrimus), violetbrūnās mušmires (Amanita porphyria) un priežu rubīnbekas (Suillus piperatus).
Slikti augošajās egļu audzēs konstatētas četras mikorizu sēņu sugas – Cortinarius sanguineus, Lactarius theiogalus, Paxillus involutus, Tylopilus felleus.
Atsevišķos parauglaukumos ar slikti augošām eglēm mikorizas sēņu augļķermeņi netika konstatēti.
Labi augošās audzēs konstatētas vairāk mikorizu veidojošas sēņu sugas (p < 0,05). Labi augošās audzēs konstatētas vidēji 6,7 ± 1,9 sēņu sugas vienā parauglaukumā, savukārt slikti augošās audzēs parauglaukumā vidēji 1,2 ± 0,4 sēņu sugas.

Gan labi, gan slikti augošās audzēs konstatētas četras sēņu sugas: purva pienaine (Lactarius theiogalus), cūcene (Lactarius necator), parastā žultsbeka (Tylopilus felleus) un kailā mietene (Paxillus involutus).
Tendence labi augošās audzēs producēt daudzveidīgākus un skaitliski vairāk augļķermeņus norāda, ka audzēs izveidojies stabilāks rizosfēras sēņu komplekss, kā arī audzēs ir vairāk atšķirīgām sugām nepieciešamās ekoloģiskās nišas.

Pārskata periodā atkārtoti novērtēta kālija mēslojuma ietekme uz egļu ietvarstādu morfoloģiskajiem rādītājiem. Secināts, ka trīs gadu laikā kopš mēslojuma iestrādes ietvarstādu kopējais garums ir būtiski (p < 0,05) lielāks: 72,2 ± 2 cm, salīdzinot ar kontroles variantu: 60,8 ± 1 cm. Priežu ietvarstādi, kam sākotnēji konstatēta labi attīstīta mikoriza (Suillus sp.) trīs gadus pēc izstādīšanas arī uzrāda lielāku garumu, salīdzinot ar kontroles variantu, attiecīgi 87 ± 2 cm pret 85 ± 2 cm, taču atšķirības nav būtiskas.

Darbā tika analizēta sakņu piepes (Heterobasidion annosum s.l.) S un P grupas Heterobasidion parviporum un Heterobasidion annosum, kā arī Armillaria cepistipes, Armillaria borealis un Armillaria ostoyae izolātu micēlija attīstība substrātos, kas raksturo atšķirīgas ražības egļu audzes. Konstatēts, ka H. annosum labāk aug kūdrā, kas raksturo labi augošas egles – kolonijas vidējais diametrs pēc 20 dienām ir 6,77 cm; savukārt slikti augošas egles reprezentējošā kūdrā kolonijas diametrs ir 2,21 cm, atšķirības ir būtiskas (p < 0,001). Minerālaugsnē (substrāts raksturo labi augošas egles) H. annosum kolonijas diametrs ir 1,83 cm, un, salīdzinot ar labi augošas egles raksturojošu kūdru, atšķirības ir būtiskas (p < 0,001). H. parviporum arī vislabāk aug kūdrā, kas raksturo labus augšanas apstākļus – kolonijas vidējais diametrs 3,69 cm, taču, salīdzinot ar slikti augošas egles raksturojošu kūdru (2,23 cm), atšķirības nav būtiskas (p = 0,12). Minerālaugsnē H. parviporum kolonijas diametrs ir 1,28 cm un, salīdzinot ar labus augšanas apstākļus reprezentējošu kūdru, atšķirības ir būtiskas (p = 0,01). Arī A. ostoyae, A. cepistipes un A. borealis kolonijas diametrs pēc 20 dienu inkubācijas vislielāko pieaugumu uzrāda kūdrā, kas raksturo labi augošas egles. Minerālaugsnē un slikti augošas egles raksturojošā kūdrā A. ostoyae un A. cepistipes micēlija attīstība nav konstatēta. A. borealis micēlija attīstība ir konstatēta gan minerālaugsnē (1,01 cm) gan slikti augošas egles raksturojošā kūdrā (0,90 cm). Salīdzinot ar labus augšanas apstākļus egles raksturojošu kūdru (kolonijas diametrs 1,53 cm), būtiskas atšķirības konstatētas tikai attīstībā uz slikti augošas egles reprezentējošas kūdras (p = 0,03). Novērtējot minerālo barības elementu un augsnes pH ietekmi uz analizēto sēņu micēlija attīstību, secināts, ka pastāv pozitīva korelācija (r = +0,99; p = 0,006) starp H. annosum kolonijas diametru un fosfora (P) daudzumu minerālaugsnē. Līdzīga pozitīva korelācija konstatēta arī attiecībā uz H. parviporum un P saturu minerālaugsnē: r = +0,96; p = 0,03. Izvērtējot slikti augošas egles raksturojošu kūdru, atzīmēta korelācija starp H. annosum kolonijas diametru un magnija (Mg) saturu: r = +0,89; p = 0,01. Analizējot labi augošas egles raksturojošu kūdru, konstatēta pozitīva korelācija starp H. annosum attīstību un kūdras pH (r = +0,94; p = 0,05). Minētajā substrātā atzīmēta arī korelācija starp H. annosum attīstību un mangāna (Mn) kā arī Mg saturu, attiecīgi r = +0,97; p = 0,02 (ietekme ir būtiska) un r = +0,92; p = 0,08 (ietekme nav būtiska). Iepriekš minētajā kūdras substrātā atzīmēta arī korelācija starp A. borealis micēlija attīstību un Mn, kā arī kūdras pH: r = +0,92 un r = +0,91. Tomēr ietekme šajā gadījumā nav būtiska: p = 0,07 un p = 0,08. Novērtējot A. ostoyae micēlija attīstību labi augošas egles raksturojošā substrātā, konstatēta pozitīva korelācija: r = +0,96... 1,00 starp kolonijas diametru un Mg, Mn saturu, kā arī kūdras pH (p = 0,004... 0,04).


Pētījuma zinātniskais pārskats